Estere Rozkalne

Dzīve ar pieciem vīriešiem

Estere Rozkalne
Dzīve ar pieciem vīriešiem

Manas attiecības ar vīriešiem ir interesantas. Man ir trīs brāļi, četri dēli un labākais draugs — vīrs. Arvien biežāk apjaušu, ka nemaz nezinātu, ko ar meitu darīt, tik pierasts pie vīrišķā skatījuma un rokas spiediena.

 

Vīrieši ir citādāki. Un daudz var no viņiem mācīties. Īpaši viņu skatījums noder profesionālā jomā un komunikācijā. Un kad paņēmu rokās brāļa tikko dzimušo meitu Hannu, bija citādāka sajūta, man sveša.

 

Pēdējo 10 gadu laikā mana dzīve ir cieši saistīta ar četriem vīriešiem, mūsu dēliem. Pirms gada es vēl biju apņēmusies jauno gadu iesākt ar vēdera presītēm, bet pieteicās mūsu mazais Lukas. Noslēdzot 2017.gadu, atskatījāmies, ka gads ir bijis tik bagāts, tik daudz pagriezienu pilns — maza jauna dzīvība, sapņi un mājas būvēšanas process. Daudz.

 

Un tomēr ikdienā sajūtas ir kontrastainas — dienas skrien, bet citreiz konkrētais mirklis velkas. Puikas draudzējas un spēlējas un nākamā mirklī ir “liela vētra”. Un tam visam pa vidu ar vīru bieži atgādinām viens otram — mēs esam komanda.

 

Tas palīdz tikt pāri grūtajiem brīžiem (visgrūtākie ir emocionālie), dažreiz es pēc kašķu un bezmiega dienas jūtos emocionāli tik nogurusi, it kā visa pasaule būtu apceļota, un tad palīdz brīdis, kad izslēdzu sevi no ikdienas. Katram šī izslēgšanās ir citāda, man pat nav vajadzīga SPA kūre, seanss, stunda, pietiek ar mirkli, kad varu pabūt viena. Vai pat paskatīties uz bērnu no malas — kāda cita rokās, un pasaule izskatās citādāka, mazais pasmaida.  

 

Pirmie mēneši, kad visas mūsu rokas ir bijušas aizņemtas, kad pie katras pieķeras viens bērns — fiziski un garīgi ir bijušas raibas, grūtas, skaistas un tādas, kuras nemainītu ne pret ko citu. Tās ir bijušas bagātas. Lielākais izaicinājums ir salīdzinoši mazā vecuma starpība mazākajiem. Abi grib klēpī, abi jāpabaro, abi jāapmīļo. Lielākajiem arī vajag uzmanību, citādāku — vairāk sarunu, ieklausīšanos.

 

Uzreiz, kad uzzinājām, ka mums būs četri, vajadzēja mainīt mašīnu — ar 7 vietām (līdz busiņam vēl neesam izauguši, tāpēc liela izvēle nebija), iegādājāmies, izbraucām, puikas sēdēja tik tuvu, ka kašķi bija neizbēgami, mainījām mašīnu uz mazliet lielāku. Sēžam trīs rindās un ir labi.

 

Esmu cilvēks, kuram patīk aptvert — ar domām un fiziski, tādēļ negribu lielu māju, mašīnu, iedzīvi. Bet sapratām, ka ar 4 puikām, kuri kādu dienu būs 4 pusaudži un jaunieši, būs posms, kur viss būs diezgan liels. Arī došana un mīlestība. Tas ir dzīves cikls — skaists, ielikts jau no pimsākumiem.

 

Esmu pateicīga par visu un visiem. Īpaši par manu “itālisko” ģimeni, kur klusums ir rets, smiekli skaļi, kliedzieni un saucieni sajaucas ar zobenu kaujām un Star Wars dziesmām, un tu noteikti zini — tu esi dzīva.