Estere Rozkalne

Dzīvība vai nāve

Estere Rozkalne
Dzīvība vai nāve

Izvēles. Tādas mums ir katru dienu, dažas lielas, dažas mazas. Šis ieraksts ir par izvēli, kas tagad jau liekas tāla, miglaina, bet patiesībā tāda, ko sauc par — dzīvību vai nāvi.

Kad gaidīju Mateju, devos uz ārsta vizītēm, izpildīju visus norādījumus un nodevu visas analīzes. Pirmā trimestra ģenētiskā skrīninga analīze uzrādīja paaugstinātu risku. Šāda pieredze mums nebija bijusi, biju uztraukusies, bet zināju, ka neko nespēju mainīt. Šādu analīzi veica atkārtoti, tāpat papildus USG, riska koeficients bija samazinājies, bet ne zudis. Šī laika izjūtas sapratīs tās ģimenes, kas to ir piedzīvojušas — neziņu un bailes.

Pēc šādiem analīžu rezultātiem ir iespēja paņemt paraugus no augļūdeņiem. To sauc par amniocentēzi (apmaksā valsts), bet šo procedūru veicot, pastāv 2% spontānā aborta risks. Tā ir izvēle — dzīvība vai nāve. Mēs bērniņu paturētu arī, ja apstiprinātos, ka ir slims. Tā kā man atkārtotās parastās analīzes bija labākas, tad tas mani mazliet nomierināja. Lūdzu par manu bērnu. Matejs piedzima 27.maijā – skaists, pilnvertīgs un vesels. Dzīvība.

Kā dežavū šādus analīžu reuzltātus saņēmām, kad gaidījām mūsu ceturto, Luku. Paaugstinātais risks bija vēl augstāks. Ārsts noteica vizīti Ģenētikas centrā. Tā ir vieta, kur ierodas daudzi izmisuši, satraukti, vientuļi vecāki, par kuru mazajām dvēselītēm lemj — dzīvība vai nāve. Ir smagas slimības, bet ir gadījumi kā man, kur neizskaidrojamu iemeslu dēļ analīzes ir nepareizas, un mazā, nedzimušā cilvēka dzīvība ir izvēles priekšā. Arī tur man deva divas izvēles — amniocentēze ar šo 2%  spontānā aborta risku vai padziļinātas asinsanalīzes 400 eiro vērtībā, kuras sūta uz citu valsti.

Mani mazliet mierināja tas, ka mums tieši šāda pieredze bija ar Mateju ar laimīgām beigām, bet neziņa un satraukums bija līdz dzimšanai, kad Lukas piedzima 12.augustā vesels, dzīvespriecīgs, skaists un pilnvērtīgs. Dzīvība.

Abas reizes analīzes neapstiprināja aizdomas. Atskatoties atpakaļ, es darītu visu tāpat, bet tik žēl, ka dienas un mēneši bija jāpavada neziņā, uztraukumā, īpaši laikā, kad gribas vislielāko mieru un harmoniju. Bet es ticu, ka tas man personīgi bija vajadzīgs garīgam spēkam un izaugsmei. Tas noteikti man liek katru dienu pateikties par veseliem un pilnvērtīgiem bērniem. Par dzīvību.

Viss mūsu dzīvē ir izvēle. Mana. Bieži cilvēki meklē vainīgos neveiksmēs, kritienos, bet negrib uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Un ir dienas, kad izvēle ir tieši tik tieša — starp dzīvību un nāvi. Un tie mazie 2% varēja būt tieši viņi. Mans mazais Matiņš un Lukiņš.