Estere Rozkalne

Mamma

Estere Rozkalne
Mamma

Šo es vēlos veltīt manai mammai. Es gribētu, kaut vairāk būtu rakstu, viedokļu un citātu par tētiem — viņi to ir pelnījuši. Bet katram mamma ir tas cilvēks, kuru nevar nodefinēt, kurai uz mūsu dzīvi ir bijusi neaprakstāma un tik spēcīga ietekme kā paisumam un bēgumam, kā cunami vilnim, kā lavas izvirdumam, kā lavīnai un reizē tik maigai — kā rokai noglāstot bērna galviņu.

Mana mamma man ir īpaša. Kā Markus saka — Māte Terēze. Viņa ir ziedojusi savu dzīvi mums četriem bērniem, viņa pavadīja laiku kopā ar mums, mācīja, spēlējās, uzticējās un ļāva izdarīt pašiem izvēles. Mamma nolika sevi maliņā, savu karjeru, lai būtu ar bērniem mājās, lai mēs varētu vasarās dzīvot pie jūras, skriet pa dārzu, ciemoties pie māsīcas un brālēna, piedalīties viņas organizētās nometnēs. Piedzīvot mājas un bērnību.

Mana drošība, ejot cauri bērnības gadiem — mamma, vienmēr bija blakus, sasniedzama un atsaucīga. Un tā arvien, zinu — vienalga kādā situācijā, naktī vai dienā, varu ierasties, un viņa būs un palīdzēs. Tā ir drošība.

Mamma bieži pie sevis dungo. Un kā var cilvēks dungot, ja viņš nav priecīgs? Liekas, ka šis ieradums ir arī man, tas nozīmē, ka dvēsele ir dzīva.

Mamma neuztraucas par sīkumiem — par atzīmēm skolā, sasniegumiem, izcilību, kļūdām un tā arī visu dzīvi mācījusi — censties ir labi, bet tas nav viss, ir kaut kā vairāk.

Mamma ir optimiste. Viņa saskata labo, meklē labo, un parāda to citiem. Viņa iestādītu koku arī tad, ja pasaule rīt beigtos.

Mamma ir devēja. Atdodot sevi, es esmu saņēmusi tik daudz. Man vēl daudz jāmācās — kā dot, dzīvot un mīlēt otru vairāk nekā sevi. Paliek jau tikai tas, ko esam atdevuši — emocijās, pieredzē un attiecībās.

Mamma parādīja caur stāstiem mīlestību un savu ticību, cik labi ir uzticēties Dievam. Un tikai tas dod cerību un drosmi iet pretī dienai, kad viņas vairs nebūs.

Šo ierakstu par mammu negribas pabeigt un nevajag… mēs katrs to turpinām, jo tam nav nobeiguma.

Foto – mammas dzimšanas diena 2018. gada 9. septembrī V.Plūdoņa dzimtas mājā, kur mūs sagaidīja Zaķu mamma ar stāstiem un multeni “Zaķīšu pirtiņa”.