Estere Rozkalne

Gatavošanās

Estere Rozkalne
Gatavošanās

­­Nesen aizdomājos, kāpēc Ziemassvētki ir tik nozīmīgi? Tie nav tikai svētki ar ārējām "dekorācijām", bet simboliski – gan garīgi, gan fiziski, kad tumšākās gada dienas sāk atkāpties, kaut sekundes vai minūtes – gaisma atgriežas. Tā kā rudens un ziemas periods man nav viegls, tad es īpaši spilgti piedzīvoju šo svētku nozīmi. Tieši garīgi tas ir atgādinājums, ka ir dzimis Glābējs, kas izmaina manu tumšo un nepilnīgo dzīvi, lai ienāktu atkal gaisma.

Pati brīnos, kā tik daudzi kalendāra lodziņi decembrī ir aizpildīti, bet ievads šim laikam bija – skaisto vainagu veidošanas rīts, uz kuru aicināja mana draudzene Annija. Aizsākās tas jau kādā rītā, kad abas kopā ar mūsu četriem mazākajiem devāmies uz piesnigušo mežu, rīta saules apmirdzētajā sniegā, meklēt mērtas, zarus un sūnas vainagu darināšanai. Ar sārtiem vaigiem groziņi bija pilni, puikas izskrējušies.

Veidojām, Ziemassvētku mūzikai un sarunām skanot, smaržīgus vainagus no tik dažādiem materiāliem – eikaliptu zariem, dadžiem, kaltētām magonēm, egļu, priežu un īves zariem u.c. Un rezultāts bija tik skaists!

Ja mēs svētkus negaidām, tie būs, tikai ielēksim tajos pēdējā brīdī. Ja nesvinam, citi svinēs, un vai mums nebūs skumīgi, ka tā? Visvairāk svētkus mēs piedzīvojam tad, kad dalāmies, vai ne? Ar idejām, egļu zariem, svētku vakariņām, dāvanām, sarunām, eglīti, apskāvieniem, sirsnīgiem vārdiem, telefona zvanu, prieku un tad ienāk miers… Dalīts prieks ir pilnīgs prieks.

Foto: Manas bildes un Annijas