Estere Rozkalne

Mūsu stāsts

Estere Rozkalne
Mūsu stāsts

Labiem stāstiem ir vērtība. Un patiesiem arī. Filmas liekas īsākas un skaistākas tad, ja titros parādās "balstīts uz patiesu stāstu." Nezinu, vai mūsu stāsts ir labs, bet diezgan sens gan. 

Šajā vasarā mums būs 14. kāzu jubileja, daudz ne? Ja izvērtē piedzīvoto, tad tomēr liekas — nemaz tik daudz. Tik daudz vēl gribas piedzīvot, tik daudz kaut kā paskrējis garām... tad tie 14 liekas nieks vien. Tomēr atskaite ir — četrās dzīvībās, kuras nepārtraukti to atgādina – skrienot, spiedzot un cīnoties. 

Pieturpunkts — wow... pa kuru laiku?! Un tomēr mēs jūtamies jauni. Dokumenti rāda ko vienu, bet kuros gados tu iekšēji dzīvo?!? Ko vēl sagaidi? Un ko vēlies vēl dot? Jo tas, ko gribi saņemt, reti piepilda, bet dodot tu paliec cilvēkos, atmiņās, priekos un bēdās. 

Uzrunāja citāts no kādas grāmatas – jo tālāk ej, jo vairāk jāpalielina temps – kā sprintā. Laika paliek mazāk, bet dot citiem gribas vēl daudz. Man patīk ideja, tomēr atzīstos, ka rīta kafiju gribētos izdzert lēnāk nekā pašlaik. :) 

Mūsu stāsts sākās pirms 35 gadiem, kad mēs satikāmies kādā Rīgas slimnīcā, bebīšistabā, jo esam dzimuši tikai ar nedēļas starpību. Tā kā Markus ir dvīnis, tad viņš vēl bija slimnīcā, kad es turpat piedzimu.

Mūsu mammas kā paziņas samājās koridorā. Bet mēs kaut kur bijām blakus... Pagāja 17 gadi, kuros Markus ar ģimeni dzīvoja Vācijā. Pēc šī laika mēs kādā ziemas dienā Latvijā draugu lokā atkal satikāmies. Tā starp citu. Ar to aizsākās mūsu gadu ilgā vēstuļu sarakste, kurās idealizējām viens otru un pasaules uzskatus. Uzrakstīti vārdi ir desmit reizes pārdomāti un laboti. 

Kad Markus pēc pusgada pārcēlās uz Latviju, šie uzrakstītie vārdi bija kaut kur mums pa vidu, ķērās. Bet varbūt vienkārši nebija vēl mūsu laiks. Tajā vasarā es aizbraucu auklēt bērnus uz ASV, laikam mainījos es un arī viņš. Un kad atgriezos, tikai tad sākās mūsu draudzības ceļš.

Viņš no pirmā acu skatiena kādā pērnās vasaras dienā Jūrmalas pludmalē zināja — tā būs mana meitene. Es šo mūsu pirmo saskriešanos nemaz neatceros, bet mīlestībā izaugu un ieraudzīju.

Mēs esam abi mazliet "itāliska" rakstura cilvēki, bet gadi ir mūs pieslīpējuši, ka ir tā monumentālā sajūta, ka vienmēr esam viens otram. Ir sajūta kā komandas spēlētājiem, kad jau no skatiena vai vārda zini — spēle ir jāpārņem, jāpalīdz, jāuzmundrina, jānokārto, jāizlabo... 

Īpaši šī spēle ir vajadzīga ikdienā, kuru citi neredz, kur mēs esam visīstākie, kur mūs vēro 4 acu pāri un spēlē pēc tiem pašiem noteikumiem. Esam pateicīgi par tik daudz kopā piedzīvotām dienām un ceram, ka Dievs mums dos vēl daudz tādu.

Stāsts, kurš sākas ar mūsu pirmajiem elpas vilcieniem. 

/Un par skaistajiem foto pateicamies Lūcijai Rošānei./